narkotikas

Publikācijas presē Holandes nepabeigtais narkotiku eksperiments Larijs Kolins (Larry Collins) Holandes nepabeigtais narkotiku eksperiments
78.izdevums, No3 Eiropas narkotiku galvaspilsēta “Ņemiet Holandi par piemēru” Šī frāze ir kļuvusi par savdabīgu mantru, ko skaita tur, kur atbalsta narkotiku likumu liberalizēšanu Eiropā un ASV. Holande, kā saka liberalizācijas atbalstītāji, ir darījusi pareizi, ka legalizējusi publisku kanabis produkcijas tirgošanu, ar zināmiem ierobežojumiem savos tagad slavenajos kafijas veikaliņos un pieņemot daudz iecietīgāku stratēģiju attiecībā uz visa veida narkotiku lietošanu, kā arī lietošanu, kas
saistīta ar “ļaunuma samazināšanos” filozofiju. Bet vai tā ir? Ir pagājis gandrīz gadsimta ceturksnis kopš Holandes parlaments pieņēma
Holandes stratēģiju attiecībā uz narkotikām, kas ļoti atšķiras no pārējām Eiropā esošajām. 23 gadi noteikti ir pietiekošs laika sprīdis, lai novērstu šīs stratēģijas sekas. Kā tā ir ietekmējusi narkotiku lietošanu Nīderlandē? Kāda ir tās ietekme uz Holandes tuvākajiem kaimiņiem – Franciju, Beļģiju, Vāciju un Lielbritāniju? Vai rezultāti tiešām attaisno Holandes narkotikas stratēģiju kā sekošanas cienīgu modeli? Vai arī tie brīdina par riskiem, kādi tika novērsti Holandes piemērā? Holandes narkotiku stratēģija bija balstīta uz 1976.gadā akceptētu saņēmušo komisijas rekomendāciju, ko vadīja Pīters A. H. Bāns (Pieter A. H. Baan), psihiatrs un eksperts narkomānu rehabilitācijas jomā, kas vienlaicīgi darbojas Holandes Garīgās veselības birojā. Bāna komisijas ziņojums ieteica noteikt darījumu starp tā sauktā 1.saraksta narkotikām – tās, kas rada neakceptējamu
risku (heroīns, kokaīns un LSD) – un 2.saraksta narkotikām – kanabis produktiem, marihuānu un hašišu – ko uzskatīja par mazāk bīstamām un “vieglākām”. Parlaments arī dekriminalizēja 30 gramu hašiša vai marihuānas glabāšanu, jo šis daudzums, kā ir izkalkulējuši likumdevēji, ir pietiekams, lai nodrošinātu ierindas smēķētāja 3 mēnešu vajadzības. Tai pat laikā parlamentārieši nolēma turpināt atbalstīt cīņu gan pret pašmājās ražoto, gan ievesto 1.saraksta narkotiku tirdzniecību. Drīz pēc komisijas galvenās rekomendācijas
akceptēšanas, parlaments izdarīja vēl vienu soli uz priekšu un atļāva kanabis produkta publisku pārdošanu licenzētu kafijas veikalu tīklā. Šiem veikaliem tika uzlikta virkne ierobežojumu: nedrīkstēja pārdot vairāk kā 30 gramus vienam klientam, nedrīkstēja pārdot “smagās” narkotikas, pārdošanu nedrīkstēja reklamēt, nedrīkstēja pārdot nepilngadīgajiem, veikali nedrīkstēja atrasties tuvāk par 500 metriem no skolām. Atbilstoši Holandes starptautiskajiem līgumiem, kanabis produktu imports, eksports, ražošana vai pārdošana ārpus kafijas veikaliem saglabājās nelikumīga. Tajā laikā, kad Bāna komisijas ziņojums tika adoptēts, Holandē bija radusies nopietna heroīna atkarības problēma, daudz nopietnāka nekā tās kaimiņiem. Tauta diezko neuztraucās par galvenajiem starptautiskajiem narkotiku tirgotājiem, izņemot
ķīniešu “triādes”, kuru tirdzniecība aizņēma diezgan lielu daļu Holandes tirgus. Kā situācija ir mainījusies šodien? Pirmkārt un galvenokārt, Holande (pēc Lielbritānijas, Francijas un Beļģijas vecāko muitas un policijas virsnieku vārdiem) ir kļuvusi par “Rietumeiropas narkotiku galvaspilsētu” – un tas ir precīzi teikts ne tikai par dekriminalizētajām vieglajām, bet arī par smagajām narkotikām – heroīnu, kokaīnu un tagad arī “ecstazy”. Lielbritānijas muitas un akcīzes nodokļa departaments ir aprēķinājis, ka 80% Lielbritānijā konfiscētā heroīna ir ticis ievests caurbraucot vai ražots Holandē. Parīzes policija lēš, ka 80% heroīna. Kas patērēts Francijas galvaspilsētā, nāk no
Holandes. Jaunie, 1998.gada dati, pēc Francijas Centrālā Narkotiku nelegālās tirdzniecības apkarošanas biroja (France’s Central Office for the Represion of the Illegal
Traffic in drugs) vecākā virsnieka vārdiem, radīs narkotiku pieplūduma “eksploziju”, kas ienāk Francijā no Nīderlandes. “Holande ir kļuvusi par vietu, kur var darboties narkotiku tirgotāji” – tā saka Viņas Majestātes Muitas un Akcīzes nodokļa departamenta vecākais virsnieks. “Tas ir galvenais. Mums ir tādi puiši, kuriem ir pieejama jebkura narkotika, kuru jūs vēlaties, ir kontrabandisti, kas var to jums piegādāt Liverpūlē vai Londonā. Un tā ir vide, kura ir relatīvi brīva no nepatikšanām no noziedznieka viedokļa. Tā ir ideāla un kļūst par magnētu visām noziedzīgajām aktivitātēm”. Kā Francijas narkotiku virsnieks atzīst, - “Holande ir Eiropas narkotiku supermārkets. Šeit ir pieejamas visu veidu narkotikas. Cena ir zema. Iespējas, ka jūs pieķers, ir minimālas, un jūs varat narkotikas aizvest uz mājām caur bezmuitas robežām ļoti viegli”. Sliktākais ir tas, ka Eiropā vislielākā jaunatnes narkotiku problēma ir sintētiskās narkotikas – ecstasy un amfetamīni, kas ir izplatījušies Eiropā kā vīruss pēc tam, kad pirmo reizi parādījās Holandē 1987.gadā. Britu policija lēš, ka apmēram miljons šo tablešu tiek izlietotas katru nedēļu britu klubos un diskotēkās. Šīs sintētiskās narkotikas nāk no un ir ražotas Holandē. Britu muita ziņo, ka faktiski visas tabletes, kas konfiscētas Lielbritānijā pagājušajā gadā, ir ražotas Holandē vai Beļģijā. 98% amfetamīna, kas konfiscēts Francijā 1997.gadā, nāk no Holandes, tāpat kā 73,6% ecstasy tablešu. Oficiālajā brīfinga laikā pagājušajā vasarā Holandes policijas vecākais virsnieks atbalstot bijušo ģenerāli Bariju Makkafreju (Barry Mccaffrey), ASV narkotiku stratēģijas šefu, teica, ka “Holandei sintētiskās narkotikas ir tas pats, kas Kolumbijai kokaīns”. Holandes kļūšana par Eiropas narkomānu galvaspilsētu, nav
notikusi pateicoties vienīgi valdības lēmumam komercializēt kanabis produktu tirdzniecību visā tautā pazīstamajos kafijas veikalos. Daudzi eiropieši tic, ka šī situācija ir sekas tolerantai attieksmei pret narkotikām, kas ceļas no stratēģijas. Šī attieksme, ko Holandes stratēģijas pretinieki definē kā “kafijas veikalu mentalitāte”, šodien izplatās arī Holandes krimināltiesību sistēmā. “Ja tu gribi nodarboties (pelnīt) ar narkotikām, tad Holande ir īstā vieta”, atzīst viens no Francijas galvenajiem
narkotiku policijas virsniekiem. “Viegli sodi, ko piespriež, un liberālā tiesnešu attieksme ir radījuši eksplozīvu Holandē darbojošos starptautiskās tirdzniecības grupu pieaugumu”. “Kā narkotiku līderim”, Anglijas muitas virsnieki ir novērojuši, “jums ir mazāka iespēja nonākt policijas uzmanības lokā Holandē nekā jebkurā citā Rietumeiropas valstī. Holandes kolēģiem iegūt atļauju veikt novērošanas operāciju ir neticami grūti. Ir absolūti neiespējami novietot noklausīšanās ierīci narkotiku dīlera mājās vai birojā. Ja tevi arestē ar 50 kg heroīna vai kokaīna Francijā vai Anglijā, tad tu dabūsi 20 gadu cietumsodu, no kura nosēdēsi vismaz 17 gadus. Ja tevi arestē tādā pašā situācijā Holandē, tad lielākais ko var dabūt ir 8 gadi, no kuriem jānosēž tikai 4, pie tam atsevišķā kamerā ar krāsu TV un magnetafonu, kā arī tev ir 2 vizītes mēnesī, kad pie tevis var nākt sieviete, kas var arī nebūt tava sieva. Kāpēc mēs brīnāmies, ka šādu valsti izvēlas narkotiku tirgotāji”? Bet kā paši Holandieši vērtē stratēģijas sekas? “Mūsu liberālā narkotiku politika bija izgāšanās, bet tās aizstāvji ir tā sapinušies paši savos apgalvojumos, ka nevar piespiest sevi to atzīt”, saka dr. Francis Kūpmans (Franz Koopman), De Hūpa (De Hope) narkotiku rehabilitācijas centra direktors Dordehtā (Dordecht) un atklāts Holandes stratēģijas pretinieks. “Pirmkārt, mēs banalizējam kanabis lietošanu. Mēs ļaujam saviem bērniem dzīvot ar domu, ka tās smēķēšana ir pareiza, un viņi viegli pārkāpj robežu un uzskata, ka lietot tādas prātu apreibinošas vielas kā ecstasy arī ir pareizi. Tā ir mentalitāte uz ko balstās sintētisko narkotiku lietotāju skaita eksplozija, to mēs redzam pēdējos 3 gados un tas ir nāvīgs risks šai valstij, tā pat kā visai Eiropai”. NAV NEKĀDA ĻAUNUMA Holandiešu kritiķi savas valsts narkotiku politikai – kā arī daži atbalstītāji – atzīst, ka to raksturoja labākie nodomi un ļoti liela liekulība. Holandiešiem ir pat teiciens un
žests šim nolūkam: tu pieliec plaukstu deguna galā un izplet četrus pirkstus. Tagad tu “skaties caur pirkstiem” – tu redzi tikai to, ko gribi. Lai sāktu novērtēt Holandes stratēģiju, ir jāsāk ar narkotiku, kas iedvesmoja to – kanabis. Legalizējot kanabis pārdošanu licenzētos kafijas veikalos 70.gau beigās bagātākajiem īpašniekiem radās problēma. No kurienes viņi ņems šīs narkotikas? Jo to ievešana Holandē tā arī palika nelegāla atbilstoši valsts starptautisko līgumu noteikumiem. Atbilde bija vienkārša: audzēt to. Šodien pateicoties Holandiešu lauksaimniecības prasmei, un amerikāņu hašiša mīļotāju zināšanām, Holandes kanabis audzētāji ražo pašaudzētu kanabis – Nederwiet. Tai ir “mīksta” garša un daudzi speciālisti to vērtē par labāko marihuānu tirgū. Tā ir ļoti spēcīga. 1967.gadā smēķētās cigaretes Holandē, tāpat kā citur Eiropā saturēja 3-5% THC (delta tetrahidro kanabinolu), vielu, kas smēķētājam dod “kaifu”. Šodien šīs cigaretes satur 35% THC – 10 reizes vairāk nekā tad, kad Bāna komisija nolēma kanabis pieskaitīt pie “vieglajām” narkotikām. Pircējs, kas šodien pīpē cigareti ar paaugstinātu THC Nederwiet iegūst ātrāku, asāk izjūtamu un ilgstošāku “kaifu” nekā viņa vecāki ieguva no vecmodīgām cigaretēm 70.gados, taču rezultāts ir mazāk mānīgs. “THC ietekme ir proporcionāla”, saka Hetere Aštona (Heather Ashton), Ņūkāstlas Universitātes Neuroloģisko zinātņu skolas profesore un Britu vadošā eksperte kanabis medicīnisko seku jautājumā. “Augsts THC līmenis rada lietotāja toleranci,
un tam ir nepieciešams aizvien
vairāk un vairāk augsta THC līmeņi kanabis, lai iegūtu ierasto “kaifu”.” THC nešķīst ūdenī un absorbējas taukaudos un smadzenēs, un tā izvadīšanas process ir daudz ilgāks nekā alkoholam un nikotīnam. Pateicoties tā atslābinošajam efektam, tā ietekme – īstermiņa atmiņas zudums, pazeminātas spējas mācīties un motoro prasmju samazināšanās – saglabājas daudz ilgāku laiku nekā pastāvīgie smēķētāji var iedomāties. Kā sekas, raksta Aštore, ir tas, ka “kanabis, savā jaunajā, daudz spēcīgākajā formā vairs nav tas labdabīgais produkts kā to propagandēja aizstāvji. Tā varbūt nav arī “smagā” narkotika, bet pašreizējā veidā tā noteikti nav arī “viegla”. Braiens Velss (Bryan Wells), ārsts, kas ir viens no vadošajiem Londonas rehabilitācijas speciālistiem, tam piekrīt. Pirmo reizi es sāku pamanīt simptomus, ko rada smagās narkotikas, kanabis lietotāju vidū”. Apmēram 70% no 1500 kafijas veikalos Holandē pārdodamā kanabis ir Nederwiet. Rezultāts? “Mēs redzam, ka aizvien vairāk cilvēkiem ir problēmas ar kanabis”, saka dr. Dž. A. Valenbergs (J. A. Wallenberg), Jelineka klīnikas direktors, kas ir Holandē vislabāk zināmais narkomānu rehabilitācijas centrs. “Mēs paši sev esam uzspieduši kaut kādu aklu optimismu attiecībā
uz kanabis Holandē. Šī stiprākā THC lietošana ir nostabilizējusies pārāk augstā līmenī. Mēs redzam jaunus lietotājus ar psiholoģiskām problēmām, kas to lieto kā pašmeditācijas formu. Tas var un rada hroniski pasīvu indivīdu, personu, kas ir slinka, bez iniciatīvas, kas negrib būt aktīva – bērnu, kas
dod priekšroku gulšņāt ar cigareti jau no paša rīta, nevis celties un iet kaut ko darīt”. Pat dr. Ernests Banings (Ernest Bunning) Veselības ministrijas
galvenā Holandes liberālās narkotiku politikas uzticības persona, tam piekrīt. “Ir jaunieši, kas pārspīlē vieglo narkotiku lietošanu”, viņš piekrīt, “un galvenokārt viņi lieto tās narkotikas, kurās ir augsts THC līmenis. Kanabis loma viņu dzīvē, ir tik dominējoša, ka nepaliek vietas citām svarīgākām lietām. Viņi pamostas savās gultās, ķer pēc cigaretes ar marihuānu, nestrādā, bet smēķē nākamo cigareti. Viņi nezina, ko darīt ar savām dzīvēm. Es negribu saukt kanabis par problēmu, jo, ja es to darīšu, tad sāksies diskusijas par šīs narkotikas bīstamību, ka to nevar lietot nenodarot ļaunumu savai veselībai un psihei. Tajā brīdī, kad mēs paziņosim, “Ir cilvēki,
kuriem ir problēmas ar vieglajām narkotikām”, pār mums gāzīsies kritikas vilnis; tā kā ir grūti būt objektīvam šajā jautājumā”. HEDRIKA UN PĪTERA KOPĪGAIS BIZNESS Kafijas veikalu buma laikā starp 1984. un 1996.gadu, marihuānas lietošana jauniešu vidū, vecumā no 18 – 25 gadiem, ir palielinājusies par 200%. 1997.gadā bija 25% pieaugums reģistrēto marihuānas narkomānu (atkarīgo) skaitā, kas saņēma ārstēšanos pēc pašu vēlēšanās, bet salīdzinājumam
– 3% pieaugums alkohola atkarīgo skaitā. 1995.gadā Tieslietu ministrijas pētījumi rāda, ka 700000 – 750000 cilvēku no Holandes 15 miljoniem iedzīvotāju – apmēram 5% iedzīvotāju – ir regulāri kanabis lietotāji. Daudz jaunāks pētījums, ko tikko pabeidzis profesors Pīters Kohens (Pieter Cohen) Amsterdamas Universitātē apstrīd šos skaitļus, jo uzrāda tikai 325000 – 350000 holandiešu, kas regulāri lieto kanabis. Diemžēl viņa pētījums rāda, ka lielākā daļa šo lietotāju koncentrējas biezi apdzīvoto Amsterdamas, Utrehtas un Roterdamas rajonu apkārtnē. Pēdējos trīs četros gados šajos rajonos ir vērojams kritisks nepilngadīgo noziedzības pieaugums, un pieaug arī jauniešu skaits, kas iesaistīti vardarbīgajos aktos “vieglo” narkotiku reibumā. Amsterdamas policijas komisārs Jelle Kuipers (Jelle Kuiper) 18 mēnešus atpakaļ vaļsirdīgi paziņoja – “Tik ilgi, kamēr mūsu politiķi centīsies izlikties, ka vieglās narkotikas nerada atkarību, mēs turpināsim ikdienā sastapties ar problēmu, kas oficiāli neeksistē. Mēs esam liecinieki tam, ka milzīgs skaits jaunieši ir spēcīgi atkarīgi no “vieglajām” narkotikām, ar visām no tā izrietošajām sekām”. Dažus mēnešus vēlāk, viņa kolēģi Hāgā, kas būtībā ir Holandes galvaspilsēta, paziņoja: “65% noziedzības pieauguma notiek uz nepilngadīgo narkomānu rēķina”. Cik lielā mērā šis pieaugums noticis pateicoties Holandes jaunatnes “izvēles zālei” – Nederwiet produkcijas patēriņam. Kad kafijas veikali 1979.gadā ienāca apritē, Nederwiet nepastāvēja. Šodien saskaņā ar Holandes “zāles guru” Adriana Džensena (Adrian Jensen), Amsterdamas Universitātes Ekonomikas profesora datiem, katru gadu tiek novākts ap 100 tonnām Nederwiet , un gandrīz simtprocentīgi tā ir audzēta nelegāli, un tā nepaliek Nīderlandē. Ap 65t tiek eksportētas arī nelegāli – Holandes kaimiņiem. Holande tagad kļuvusi par galveno sāncensi Marokai, kas ir galvenais avots Eiropas marihuānai. Pēc Holandes Tieslietu ministrijas aprēķiniem, Nederwiet industrijā ir iesaistīti 20000 cilvēku. Industrijas komercvērtība, ieskaitot ne tikai stādu audzēšanu un pārdošanu, bet arī Niederwiet sēklu eksportu uz Eiropu un ASV, ir ap 20 miljardiem Holandes guldeņu vai 10 miljardu USD – pilnīgi nelegāla un tāpēc nodokļu taksācijai nepakļauta nauda. Šodien nelegālā kanabis eksports dod daudz vairāk ienākumu nekā citas tradicionālās Holandes ražas un tulpes. Džensens ir aprēķinājis, ka šī raža – tiešs Holandes narkotiku politikas gala rezultāts – nāk no 25000 – 30000 maziem un vidējiem ražotājiem, kas galvenokārt audzē “zāli” telpās, garāžās, pagrabos un citās slēptās telpās. Pēc Holandes likumiem katrs var audzēt 5 stādus personīgai lietošanai. Taču pilnīgi šie visi audzētāji audzē daudz vairāk šo augu, jo kā Hāgā atzīmēja, Amerikas narkotiku virsnieks, “Peļņa no
Nederwiet audzēšanas ir pasakaina, tā aizēno jebkuru risku, ar kuru saskaras audzētājs”. Viens no audzētājiem – sauksim viņu par Hendriku – dzīvo Roterdamas Spengenas kvartālā (Spangen). Viņš skaidro, “tu sāc ar sievišķo dēstu audzēšanu. Ja tu sāc ar sēklām, tad kamēr tie nav ienākušies, tu nevari zināt, cik no tiem būs sievišķie bet, cik - vīrišķie”. Kanabis aug ātri, Hendriks iegūst 4 ražas gadā savā garāžā. Viņš izmanto 1000 vatu Philips augstas intensitātes lampas, viņš apgaismo savus augus 18 stundas diennaktī, un spuldzes maināmā augstumā atkarībā no tā, cik garā izaug augs. Hendrika elektrības rēķins? Viņam tāda nav. Viņš ir pieslēdzies Roterdamas elektrotīklam nelegāli, kā to dara simtiem nelegālo kanabis audzētāju pilsētā. Vienīgais reālais drauds viņa darbībā ir smaka, kas var uzvedināt garāmejošos kaimiņus vai uztraukt tos. Lai to novērstu, viņš ir ierīkojis pāris gaisa filtru. Kad sēklas ir gatavas novākšanai, Hendriks tās novāc plastmasas maisos un novieto tos tumsā žāvēties. Tad viņš pārdod tās dīlerim, kuru sauksim par Pīteru, par 4000 – 5000 guldeņiem kilogramā. Hendriks lēš, ka viņa 40m2 “dārziņš” dod 35 kg ražas un ienes peļņu 120000 guldeņu gadā (ap 60000USD) – nav slikts brīvā laika pavadīšanas veids. Kur paliek viņa raža? Tā dodas tieši uz Lielbritāniju. Pīters ir specializējies Marokas hašiša kontrabandā uz Holandi un Angliju. Holandieši nelieto daudz “preci”, un lai iegūtu naudu, Pīters tirgo Anglijā. “Trīs gadus atpakaļ”, Pīters saka, “ja man kāds jautātu – Vai tu vari pārdot 3000 kg Nederwiet? – es būtu
smējies”. Šodien tā ir ikdiena. Lai ievestu savu “preci”, viņš ievieto to vakuuma pakās un pārvadā ar kravas mašīnu, kas pārvadā ķimikālijas. 99% gadījumos viss izdodas. Pītera un Hendrika operāciju risks ir minimāls. Džaps Delīvs (Jaap Deleeuw), Roterdamas policijas komisārs, saka, ka policija arestē šādus mājā audzētājus kā Hendriks reizi divās vai trīs dienās. Šie aresti vienmēr tiek veikti pamatojoties uz kaimiņu sūdzībām par kanabis smaku, bet ne jau ne jau policijas agresīvas politikas dēļ. Cik nosēž tāds audzētājs kā Hendriks? Viņš rausta plecus. Praktiski necik. Pīteram kā dīlerim par kanabis kontrabandu var piespriest 4 gadus (absolūtais maksimums); bet parasti tiesa piespriež 2 gadus, no kuriem jānosēž viens. Holandes policija cenšas atklāt
lielākos audzētājus, bet arī šeit spriedumi ir ļoti vājš brīdinājums. Pēdējais reids Halstā (Hulst), pilsētā, kas atrodas netālu no Holandes – Beļģijas robežas, atklāja 30000 marihuānas stādu 3 brīnišķīgi aprīkotās siltumnīcās. Ja viņiem ļoti nepaveiksies, tad 3 arestētie holandieši un arestētais beļģis tiesā dabūs 4 gadus par kanabis noziegumu un tas ir sods par biznesu, kas ienes tiem miljonu dolāru peļņu katru gadu. Viena sfēra Holandē ir palikusi
neaizskarta – “mājā audzēšanas” industrija – veikali, kuru vienīgā funkcija ir palīdzēt saviem klientiem kļūt par kanabis audzētājiem. Tas tāpēc, ka to pieļauj likumdošana, bet viņi nepārdod ārzemniekiem. Ir apmēram 200 šādu veikalu, kurus sauc Mellouw-Yellow, Plant 2000, Green Point un Home Grow. Ieejot šādā veikalā izpalīdzīgs personāls iepazīstinās ar visu nepieciešamo “zāles” audzēšanai pagrabā vai pagalmā – rokasgrāmatas, mēslojumu, insekticīdiem, augstas intensitātes lampām, utt. Tad viņi jums ieteiks sēklas K-2, B-52, Baltā atraitne un citas šķirnes, kas ir vislabākās, jo garantē kanabis
ar augstu THC saturu. Šie veikali nav lēti, bet kā nobeiguma žests būs tas, ka draudzīgais pārdevējs iedos marķieri ar tukšu vidu, kurā jūs varēsiet pārvest sēklas pāri labākajai pasaules robežai. AGONIJA UN EKSTĀZE 70.gados Holandes kafijas veikalu stratēģijas piekritēji apgalvoja, ka nodrošinot vieglo narkotiku lietotājus ar veikalu tīklu, kur tie varēs nopirkt savas narkotikas, atturēs tos no sadarbošanās ar krimināliem narkotiku dīleriem. Tai pat laikā tie nenonāks saskarē ar smago narkotiku lietotājiem un viņu vidi. Sīkā noziedzība samazināsies un smago narkotiku lietotāju skaits saruks, jo jauniem lietotājiem būs pievilcīga alternatīva. Tā bija teorija. Diemžēl tā nenostrādāja. 1997.gadā ziņojumā par smago narkotiku lietošanu, ko sastādīja valdības finansētais Trimbos institūts, ir teikts, ka “narkotiku lietošana ir primārā motivācija noziegumos pret īpašumu” – 23 gadus pēc Holandes stratēģijas, kas bija domāta šī nozieguma samazināšanai. Tālāk Trimbos ziņojumā heroīna slidkalniņiem – šeit nav sastopams neviens bērns – kamēr sasniedz pussagruvušo namu rindu, kuru lielākā daļa logu ir aiznaglota. Tā ir Rijnvisa iela (Rhijnvis Feitstraat) Spengenā. Pirms vairākiem gadiem tas bija cienījams zemāko un vidējo slāņu rajons. Šodien, lielākā daļa šīs ielas iedzīvotāju ir narkotiku dīleri, kas tirgo kreku, kokaīnu, heroīnu un ecstasy. Dīleris skatās uz jums caur mazu lodziņu durvīs. Viņa cilvēks pie durvīm pārbauda jūs pirms ielaišanas. Policija ir aprēķinājusi, ka Roterdamā šobrīd darbojas apmēram 200 šādu māju. Dīleri tās īrē no apakšīrnieka, kas savukārt īrē vēl no kāda un īpašnieka vārdu nav iespējams uzzināt. Viņi izīrē istabu par 200 guldeņiem dienā, jāmaksā skaidrā naudā. Jūs varat nopirkt pirmās klases kokaīnu par 80 guldeņiem, par trešo daļas summas, kuru jūs maksātu citur Eiropā. Kokaīns maksās mazliet vairāk. Policija zina, ka šādas mājas pastāv un ir pieņēmuši kvazitolerantu nostāju. Viņi darīs kaut ko tikai tad, ja kaimiņi sūdzēsies. Dīlerim tāpēc ir savs zelta likums: “Netraucē kaimiņus un policija netraucēs tevi”. Ja kaimiņam vajag pārstumt smagu mēbeli, dīleri labprāt palīdz. Kādam ir dzimšanas diena? Nosūti puķes! Lielākā daļa dīleru klientu ir vietējie narkomāni. Uz autoceļa no Beļģijas uz Holandi, ir apmēram 500 narkotiku kontrabandistu, kuru darbs ir pavadīt izredzēto uz narkotiku mājām pirkumu veikšanai. Pie deguna piespiests pirksts nozīmē “man ir kokaīns”, bet ja roka tiek turēta priekšā mutei – “man ir ecstasy”. Roterdamai ir raksturīgs vēl kāds fenomens: pusducis pamestu māju, kurās dzīvo 30-40 narkomānu. Katra māja
“pieder” kādam narkotiku dīlerim, kas var iet šajā mājā un pārdot viņiem viņu devas. Šādas mājas radīja kāda sieviete Nora Storma (Nora Storm), kura ir pilsētas narkomānu tirdzniecības savienības Junkiebund prezidente. Viņas īpašumu iemītnieki katru rītu uzģērbj dzeltenas darba drēbes un tīra pilsētas ielas par 50 guldeņiem (25USD) dienā – tieši tik pietiek, lai uzturētu savu netikumu. Storma cer, ka radot “pastāvīgu” vidi un pieradinot pie normālas darba
rutīnas, daži no atkarīgajiem mēģinās atmest savu netikumu. Policija zina par šīm mājām un aizver acis uz narkotiku pārdošanu šajās telpās. Vai kāds no viņas atbalstītājiem ir atmetis savu netikumu? Storma atzīst, ka tādu nav daudz, bet ir. Amsterdamā paklejojiet aiz Centrālās Stacijas, uz trepēm, kas iet uz dzelzceļu, sarkano lukturu rajonā, kur meičas reklamējas logos. Jūs meklējat
narkotiku dīleri. Jūs to arī atradīsiet. Teiksim, 500 vai 1000 ecstasy tablešu? Nav problēmu. 10 guldeņi par tableti? Skaidrā naudā? Stundas laikā? Par daudz? Varbūt 8 guldeņi par tableti? Tāpat kā Roterdamā, maksimālais sods ielu dīleriem
ir – un arī tikai tad, ja pāris reižu jau sēdējis un ir pierādījumi, ka pārdots vairāk kā pusducim klientu – ir 2 gadi. Tā vienkārši nav Holandes policijas politika – iegāzt sīkos narkotiku dīlerus. Tādi cilvēki kā Ņujorkas majors Rūdolfs V. Džuliani (Rudolph W. Giuliani) varētu teikt, - un pamatot ar statistiku – ka, ja jūs gribat apturēt narkotiku lietošanu, jums ir jāietupina visi ielu dīleri, kas nodrošina narkomānu vajadzības. Bet ja policija to izdarīs, iebilst Holandes liberāļi, kur narkomāns dabūs narkotikas? Roterdamas policijai ir cits attaisnojums, kāpēc tā aizver acis uz pilsētas narkomānu mājām tikmēr, kamēr kaimiņi nesūdzas. Piecus gadus atpakaļ, dīleri un viņu klienti darbojās pilsētas centrā, kas radīja neērtības un Roterdamas imidžs cieta tūkstošiem ārvalstu tūristu acīs, kas bija atbraukuši, lai kārtotu darījumus pasaules nozīmīgākajā ostā. Labāk bija atspiest narkotiku dīlerus uz pilsētas nabadzīgākajiem rajoniem, kur ārzemnieki iemaldās tikai tad, ja grib nopirkt kaut ko mājās vešanai. Roterdamas manevrs ir klasisks piemērs Holandes “ļaunuma samazināšanai”. Daži narkotiku liberalizēšanas atbalstītāji Eiropā, piemēram, Pauls Flinns (Paul Flynn), Velsas Darba partijas pārstāvis
britu parlamentā, saka, ja kanabis būtu pieejams jau jaunībā, holandieši būtu varējuši nosargāt šos bērnus no heroīna. Un tas pa tiešām tā ir, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ka heroīna narkomāni kļūst vecāki. No otras puses, heroīna atkarība ir lēns process; ja sāk lietot 19 gadu vecumā, tad četru piecu gadu laikā atkarība jau ir tāda, ka spiež narkomānu meklēt palīdzību. Bet Kūpmans, Dordechtas Hopa rehabilitācijas centrs saka, ka 40% no 250 narkomāniem, kas gaida uz ārstēšanu viņa iestādē, ir jaunāki par 25 gadiem. Jūs varat uzzināt patieso situāciju Holandē sarunājoties ar Roterdamas narkomāniem Stormas centrā Junkiebund. Tas, ko jūs iegūstat ir visai līdzīgs citur Eiropā: “Bērni tagad ir iesaistīti visā”, saks Dominī (Dominy), 32 gadus vecs, kurš heroīnu lieto jau no
15 gadu vecuma. “Kad es sāku, tad bija tikai heroīns. Tagad ir kokaīns, kanabis, ecstasy, un tad vēl heroīns, lai nomierinātos, ja esi pārāk satrakojies”. Reālā narkotiku problēma Holandē, tāpat kā citur Eiropā, ir ārprātīgā ātrumā pieaugošā tablešu lietošana un Holandes loma amfetamīnu un ecstasy ražošanā. Diemžēl vēl maz ir zināms par pastāvīgas ecstasy lietošanas vēlākām sekām. Labākie pētījumi pagaidām ir publicēti 1998.gada oktobrī britu medicīnas žurnālā “Lancete” (The Lancet), un tos ir veikusi Bioloģiskās psihiatrijas nodaļa Betesdas (Bethesda) Nacionālajā Garīgās veselības institūtā Merilendā (Maryland). Lai gan pētījumā pētītais izlases kopums ir neliels, tas parāda, ka ilgstoša un regulāra ecstasy lietošana rezultējas neatgriezeniskos serotīna uztveres receptoru bojājumos smadzenēs. Tas nozīmē, ka tiem, kas šodien lieto ecstasy, vēlāk būs jāmocās ar hronisku depresiju visu atlikušo dzīvi. “Es ļoti uztraucos par ecstasy”,
saka dr. Valenbergs, Jelineka klīnikas direktors. “Mums jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz narkotikām, kas rada ilgtermiņa smadzeņu bojājumus, un šī narkotika to dara. Ar mūsu toleranto attieksmi, mēs atsakāmies saskatīt problēmu, kamēr ecstasy nebūs izplatījusies kā vīruss”. Vēl kāds uztraucas par ecstasy un tas ir Holandes premjerministrs Vilems Koks (Willem Kok), kuš ieņēma amatu 1996.gadā un saviem tieslietu ministriem teica: “Parādīsim Eiropas kaimiņiem, ka mēs uztveram ecstasy problēmu nopietni un darīsim kaut ko, lai to atrisinātu”. Tā rezultātā 1997.gadā tika izveidota Starpreģionālā policijas vienība pret sintētiskajām narkotikām (Union Against Suntetic Drugs (USD)), kurā darbojās 60 policisti trijās nodaļās – viena, kas vāc datubāzi un sadarbojas ar citām policijas nodaļām, viena, kas meklē tablešu laboratorijas, un viena, kas strādā ar prekursoru ķimikālijām un ražošanas iekārtām, kas nepieciešamas tablešu ražošanai. Viņu darbs ir grūts. Ecstasy “laboratoriju” var izveidot virtuvē, ja ir industriāls ēdienu sajaucējs, daži baloni butāna gāzes un dažas ķimikālijas. Dažās šādās laboratorijās ir ieguldīti 5000 USD, bet dažās arī 500000 USD. USD direktors Pīters Reinders (Pieter Reijnders) uzskata, ka ierindas laboratorija saražo 50000 tablešu nedēļā, un tās izmaksas ir apmēram guldenis
jeb pusdolārs par tableti. Tā kā šīs tabletes, uz kurām ir uzspiests playboy zaķītis, zodiaka zīmes vai citi attēli, - var pārdot Manhetenas diskotēkās par 40 USD, tad to izvešana ir saistīta ar fantastisku peļņu. Pirms trīs gadiem praktiski nebija konfiscētas Holandē ražotās vai pārdotās ecstasy tabletes ASV, taču 1998.gadā šādas konfiskācijas bija gan Tampā Floridā, gan Ostinā, Teksasā, gan Ņujorkā. Lielāko daļu šo tablešu bija pirkuši jaunie amerikāņu tūristi, lai uzlabotu savas finanses brīvlaikā un kontrabandas ceļā ievestu dažus simtus tablešu savā bagāžā. Savas eksistēšanas laikā USD ir
slēdzis 20 laboratorijas. Veselības ministrija, centrālais nācijas pronarkotiku lobijs ir jau sūdzējies Tieslietu ministrijai par šīs vienības veiksmīgo darbu. Noziedznieki ir spiesti izmantot nekvalitatīvus materiālus tabletēm, saka veselības ministrija. Viņu ierosinājums bija – pārbaudīt ecstasy un amfetamīna “tīrību” un ja tajās nav piemaisījumu, tad atdod tās īpašniekam ar kvazioficiālu apstiprinājumu to lietošanai, - kaut gan to lietošana ir nelegāla un pagaidām neviens nezin vai tās rada ilgtermiņa smadzeņu bojājumus to lietotājiem. “Skatieties atkal caur pirkstiem”, saka dr. Karels Gunings (Karel Gunning), Holandes Narkotiku ļaunprātīgas izmantošanas komiteja. Bet jaunie Holandes reiva pārtiju apmeklētāji nekad vai reti pārbauda savas tabletes. Jaunais Holandes fenomens – Smart Shop (“Gudrais” veikals), vienmēr ir gatavs palīdzēt jebkuram jaunajam Amerikas tūristam pārvest mājās kādu kaudzīti tablešu. Pēdējo 2-3 gadu laikā ir parādījušies ar 150 dažādu veikalu, pārdodot narkotiku piederumus, kā arī halucinogēnus un psihodēliskās narkotikas – peijotu un paddestoelen (Holandes sēnes), kuras dziļi noslēpj no likumīgās pārbaudes. Piemēram vienā no tiem, kas atrodas Oudehoogsrraat 19, Amsterdamas sarkano lukturu rajonā, ir kabinets, kur pārdod Faberge dušas želejās vai dezodorantos, Campbells ziepes, vai Heineken alū iesaiņotas narkotikas. “Gribi paņemt 500 ecstasy tabletes uz mājām?” saka dīleris un dod Faburge Burt dezodorantu. Viņš atskrūvē pamatni: balons ir tukšs. “Neuztraucies”, viņš saka. “Ieliec tās šeit. Neviens tās neatradīs”. “Es nelepojos ar to, ka kaimiņi mūs uzskata par narkotiku valsti”, saka dr. Brunings no Valsts veselības ministrijas. “Mēs negribam, ka cilvēki šeit brauc tikai izpriecāties ar meitenēm vai spēlēt azartspēles. Mums ir vēsture un kultūra ar ko lepoties”. Viņš piebilst, “Ar narkotikām mēs esam teritorijas virsotnē. Nav vienkārši atrisināt narkotiku problēmu. Neviena valsts, ne ASV, ne Lielbritānija, nav atradusi atbildi. Bet arī mūsu risinājums Holandē nav ideāls”. FOREIGN AFFAIRS Volume 78, No3
ĀRLIETAS, 78.izdevums, Nr.3. Pārpublicēts ar Foreign Affairs atļauju, (1999.gada maijā)
Autortiesības (1999) Ārējo sakaru Padomei. Foreign Affairs publicē sešas reizes gadā. To publicē Ārējo sakaru Padome. Šo tekstu nedrīkst izmantot bez īpašas atļaujas. No 78309

 

Agresīvs, lēnīgs, ļauns? Kā zināt, ka bērns ir 'uz spaisa'



Agresīvi, ļauni, uzbudināti un naidīgi, halucināciju nomocīti, lēnīgi, bremzēti. Tā spaisa lietotāju uzvedību komentē ārsti, kuriem slimnīcās nākas sakopt tos jauniešus, kas pēc klubu un ballīšu apmeklēšanas paši vairs mājās netiek. Spaiss kombinācijā ar alkoholu iedarbojas vēl postošāk.
Lielākā daļa nemaz neatceras, kas noticis iepriekšējā vakarā un kā viņi nonākuši slimnīcā.

Kā zināt, vai tavs bērns ir pīpējis baudvielas? Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna nenosauc konkrētas pazīmes, jo tādu nav! "Vecākiem, kuru bērni ir sākuši lietot spaisu, nebūs nekādu šaubu par to, ka bērns ir kaut ko salietojies. Šīs pazīmes ir acīmredzamas un nav nepamanāmas.



Cita lieta, ka ne jau mājās viņi pīpē spaisu, bet gan draugu lokā un prom no vecāku acīm. Turklāt pašlaik mēs runājam par to, ka augu maisījumos piejauc dažādas narkotiskas vielas. Atkarībā no tā, kas ir piejaukts, mainās arī uzvedības izpausmes. Piejaukt var gan amfetamīnus, gan sintētiskos kanabinoīdus, gan citas narkotiskās vielas. Atkarībā no šī piejaukuma mainās arī reakcija un uzvedība."

Ārste aicina vecākus pievērst uzmanību tādām izpausmēm kā naudas pazušana no mājām, citi, līdz šim neredzēti draugi, nakšņošana ārpus mājas. Protams, arī fiziskās izpausmes – paplašinātas acu zīlītes, neadekvāta uzvedība, liecina, ka jaunietis kaut ko ir lietojis. Liela nozīme ir arī tam, vai viņš ir lietojis nupat vai pašlaik nav aktīvā narkotisko vai tā saucamo "legālo narkotiku" lietošanas fāze.

"Tas ir nepareizs uzskats, ka var uzpīpēt un tad vairs nepīpēt. Arī spaiss nav tā viela, kuru palieto un vairs nelieto. Ja ir sākts, tad atkarība veidojas ātri un tik vienkārši no tās atteikties nav iespējams, tomēr viennozīmīgu, konkrēti nosaucamu pazīmju nav," norāda ārste.

Narkoloģe Stirna pārliecināta – ja vecāki ir ieinteresēti sava bērna dzīvē, aizdomīgās pazīmes viņi pamanīs un meklēs internetā informāciju, ko katra aizdomīgā uzvedības izpausme varētu nozīmēt.

Narkoloģiskā palīdzības dienesta stacionāra virsārste Sarmīte Skaida raidījumā "Panorāma" stāsta, ka jaunieši, kuri nokļuvuši slimnīcā, nav motivēti ārstēties, toties gatavi konfliktēt, lai tikai panāktu savu – tikt prom no ārstu uzraudzības. Labāk izbēgt un nokļūt policijā, kur ir vieglāks režīms nekā slimnīcas nemājīgajā nodaļā.

Savukārt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatre Laura Ķevere norāda vēl vienu riska momentu – pat viena "

Нужно, войти или зарегистрироваться для просмотра скрытого текста.

" cigarete var izrādīties palaidējmehānisms psihiskām saslimšanām, piemēram, šizofrēnijai.

Нужно, войти или зарегистрироваться для просмотра скрытого текста.